Jaunumi Kluba dzīve Forums Foto galerija Video Pērk un pārdod SUBARU modeļi Bieži uzdotie jautājumi


Ceturtdiena, 25. aprīlis.
Jaunumi
Biedrība
Statūti
Biedri
Sludinājumi
 
Kluba dzīve
Subaru Power Club brauciens ciemos pie čehiem un alus Ieteikt draugiem.lv Ieteikt twitter.com Ieteikt Orb.lv
Pirmdiena, 22. septembris, 2008, autors - Zais

Reitings (5.0/5, 1 vērtējums): Komentāri [ 0 ]

11. septembris.

Šajā visai drēgnajā rītā ir pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad pēc pamatīgas aģitācijas, pieteikšanās un arī atteikšanās, Subaru Power Club autokolonna vismaz trīs automašīnu sastāvā ir gatava doties pirmajā kopīgajā Eiropas iekarošanas braucienā uz tālo „aizjūras” zemi Čehiju.

Tātad plānotais braucēju sastāvs ir:

- Zais (Imants Zaķis), Jucis (Aija Krīvēna) un TheKid (Raimonds Bērziņš) ar Subaru Impreza GT;
- KOHINURS un Mr.S-FAN (Aivars un Jānis Ābelkoki) ar Subaru Outback;
- mikrafons (Artūrs Svārups), Miks -STiPro Blice- (Miks Kramzaks), Inese (Inese Svārupa) un STiprais (Kārlis Svārups) ar STiPro Blices Subaru Impreza STI.

Par izbraukšanas laiku no Rīgas noteikts plkst. 12:00, lai pēc plānotajām apmēram 20 stundām visi nonāktu galapunktā – Trebon pilsētā (jeb kā paši čehi izsakās – Třeboň) Čehijas dienvidos, netālu no Austrijas robežas.

Esmu ar TheKid sarunājis, ka savā gaitā aizkuļos līdz Rīgai un tad viņš mani savāc Čiekurkalna ūdenstorņa rajonā plkst. 10:30. Kad somas jau sakravātas, lai dotos uz ar TheKid norunāto tikšanās vietu, telefonā iebirst satraukuma pilna īsziņa: „Es laikam kavēšos, tiekamies norunātajā vietā laikā no plkst. 10:45 līdz 11:00”. Zināms, ka neviens ceļojums nesākas gludi, tāpēc neliela nokavēšanās šajā gadījumā ir attaisnojama ikvienam.

Satiekos ar TheKid un Juci Čiekurkalnā plkst. 11:00, kaut kādā mistiskā veidā sabāžam mantas jau tā piestūķētajā Imprezas bagāžniekā, kura vāku nākas aizspiest, pielietojot rupju fizisku spēku. TheKid gan mierina, ka viņa mantu tur ir daudz vairāk, jo pēc Čehijas plānots turpināt braucienu pa Eiropas dienvidzemēm. Viņš arī paziņo, ka tāpat visu vēl būs jāpārkrāmē, jo bagāžnieka dziļumos noslēptais „cīsiņš” jānomaina pret normāla izmēra rezerves riteni. Tūdaļ uzzinu arī iemeslu, kādēļ notikusi aizkavēšanās. Noslēpumainos apstākļos pazudušas TheKid mājas atslēgas, tādēļ nācies organizēt steidzamu palikušā īpašuma glābšanu, lai atgriežoties no jaukā ceļojuma, nebūtu jāguļ uz plikiem grīdas dēļiem. Par laimi durvju slēdzenes nomaiņa ātri tiek nomenedžēta... . Nepatīkams fakts, bet tā gadās.

Prātīgi bubinam uz nākamo mūsu pieturas punktu Vienības gatvē, kur jāsatiek STiPro Blice un arī KOHINURS ar Mr.S-FANu. Pa ceļam līdz Salu tiltam, kā arī uz tā „jautrie” piedzīvojumi turpinās – kur bijuši, kur ne, parādās visādi „krāni”, kas piekopj debilu braukšanas stilu. Piedzīvojam pāris visai bīstamas situācijas, taču tas viss beidzas laimīgi, vienīgi TheKid velta braucējiem krietnu devu „mīļvārdu”. Paši gan braucam, „cieti” ievērojot CSN (Ko, noticējāt? Vai tad pasapņot vairs nedrīkst?).

Tikšanās vietā nākas iebraukt boksā, jo ik pa laikam nejauki smidzina lietus. Tādā laikā pārkrāmēt līdzpaņemtos krāmus zem klajas debess ir visai neforši. Pie tam, STiPro Blices mašīnai vēl ir jāuzliek kluba simbolika, t.i. jāsalīmē uzlīmes. Lai uz ceļa kaut ko redzētu ne vien uz priekšu, bet arī uz aizmuguri, pie reizes STI tiek nomainīti arī atpakaļskata spoguļu stikli, kas, lai nodrošinātu to drošu turēšanos vietā, gaumīgi no ārpuses tiek nostiprināti ar baltu līmlenti. Vismaz tai esot uz spoguļiem, krietnu ceļa gabalu neko tāpat viņos redzēt nevarēja. Bet stiprajiem jau vienalga... .

Kamēr ņemamies ap mantu iz un iekrāmēšanu bagāžniekā, kā arī otras mašīnas aplīmēšanu, Kohinurs pilda savu godpilno pienākumu un notiekošo fiksē videolentē, lai mūsu un jūsu mazbērniem būtu reiz par ko brīnīties. Taču nav jau tā, ka viss būtu galā un nelabais no mums būtu atkratījies. Izrādās, arī Kohinurs mājās ir aizmirsis kaut ko līdzpaņemt, tādēļ mūsu ceļš vīsies ar nelielu līkumiņu caur Jelgavu. Ja jau ekskursija, tad pēc pilnas programmas. Kad nu esam visādi iznesušies, tā arī nesagaidījuši labākus laika apstākļus, stājamies ierindā, lai uzblieztu vienu pirmsstarta kopbildi.

Izbraucam no Rīgas 12:50 un 13:15 uz brīdi piestājam Jelgavas Statoilā, tad iekarojam Kohinura apdzīvoto ielu, kuru diemžēl mūsu Tomtoms uzskata par neesošu. Mūsu līdzpaņemtajās rācijās sadzirdam kaut kādu muldēšanu krievu valodā. Izrādās, ka uz tā paša kanāla „sēž” arī vietējie taksisti, tāpēc īsinot laiku, jaucam viņiem galvu, dodot komandas, kurp viņiem braukt. Izmantojot izdevību, Kohinurs nofilmē arī savu māju. Nospriežam, ka droši vien, lai atgriežoties to atrastu un atpazītu... .

Ap 14:30 esam Bauskas centrā, kur izmantojam apstāšanos veikala apmeklējumam un arī degvielas uzpildei. Jāatzīmē, ka jautrības mūsu rindās turpinās. Pēkšņi izrādās, ka TheKid mašīnai vairs nevar atskrūvēt degvielas tvertnes korķi. Tiek izmēģināti visādi piegājieni, taču tas neparko nepadodas. Vai tiešām brauciens būtu jau beidzies, vēl īsti nesācies? Ar lielām cerībām dodamies uz kaut kādu tuvējo servisu. Tur vietējo „meistaru” konsīlijs atnāk, apskatās un rausta plecus. Ja jau viņi nevar neko izdarīt, tad tomēr reāls pielietojums tiem meistariem atradās – vismaz bija, kas pienes klāt instrumentus, kādu mums līdzi nebija. Viens un div` - korķis tika uzlauzts un tā paliekas amputētas. Taču tagad vajadzēja vietā citu korķi. Tas turpat veikalā pie Nestes arī tika iegādāts par nieka 49 santīmiem. TheKid vēl atcerējās gadījumu, ka tieši tādu pašu korķi pirms ceļojuma „izsmējis” un izmetis no mašīnas laukā. Varētu to pat nosaukt par „izsmietā korķa atriebību”.

Beidzot vismaz šie piedzīvojumi ir galā un ar uzpildītām somām un degvielas tvertnēm nedaudz pirms plkst. 15:00 pametam Bausku, pēc pusstundas šķērsojot Lietuvas robežu. Bez incidentiem. Gandrīz... . Tā kā viens no mūsu līdzbraucējiem līdzinās bēglim, jo viņam ir nederīga pase, braucam ar nolūku, lai patruļa (ja tāda būs) aptur pirmo, TheKid vadīto mašīnu. Un Lietuvas pusē esam tam gluži tuvu. Ceļa malā stāv robežsargi un cītīgi „krata” kādu vieglo automašīnu. Ieskrienamies, lai būtu labāka skaņa un pšššš un dodam garām. Tajā brīdī vajadzēja redzēt robežsarga nelaimes pilno seju, kas viennozīmīgi pauda: „Nu kāpēc gan man tagad jāņemas ar šo mašīnu, ja es varētu apturēt tos trakos?” Tā nu, kamēr viņš minstinājās, mēs jau visi bijām prom. Kaut kur ceļmalā ievērojam interesantu moteli, kurā viesi piestājuši ar savām „aerokamanām”.

Dodamies tālāk, taču tā arī nesapratām, vai nu tā ir 11. septembra mistika, vai arī kāds augstāks spēks nekādi nevēlējās mūs redzēt Čehijā. Plkst. 16:07 uz Paņevežas apvedceļa normālos apstākļos tuvojamies traktoram, kas lēni velkas ar piekabi, kurā ir sakrauti krietni daudz siena ruļļu. Tāds lēni braucošs pepelacs, kuram labāk tikt garām, jo savādāk aiz gubas nevien ceļu, be arī pašu traktoru neredz. Mašīnām tuvojoties viņš palēnina gaitu, un tajā brīdī, kad vairs nav pretimbraucēju, strauji uzsākam apdzīšanas manevru. BET (c) tajā brīdī, kad TheKid mašīna jau ir pretējā joslā, traktors gluži mierīgi... izdara kreiso pagriezienu! Piekabei nedega vispār neviens aizmugures lukturis, kas būtu liecinājis par bremzēšanu, vai kreisā pagrieziena manevru. Nu gluži kā Latvijā daudzviet novērotajiem BMW limited edition. Lieki piebilst, kādas bija mūsu un aizmugurē braucošo sajūtas, kad nācās likt „pa nažiem” un mēģināt sagriezt mašīnu pa kreisi pirms satikties ar traktoru vai tā piekabi. Salonā esošās mantas pa gaisu, sākumā klusums, bet tad sekoja netulkojams TheKid monologs ar veltījumu lietuviešu traktoristam, viņa tuvākajiem radiniekiem un pārējiem piederīgajiem. Pie tam izskatījās, ka traktorists tā arī nav sapratis (nav pamanījis?), ko savārījis un mierīgi ripināja tik tālāk. Aizbraucām arī mēs. Vēlāk gan mazliet nožēlojām, ka tam mērglim netika sasists „pa tomātu”... . Tikai tad tā pa īstam sākām apjēgt, kas varēja notikt, ja neizdotos sabremzēties. Vienīgais labums visā šajā jezgā bija, ka pa īstam nepaspējām sabīties un nevienam mīkliņa biksēs nepaspruka.

Tālāk pa ceļam taisam vien nelielas apstāšanās, kad kāds no kolēģiem līdzbraucējiem vairs nevar saturēt. Pie reizes apspriežam arī traktorista izgājienu, kā arī KOHINURA mašīnas „jubileju” – nobrauktos 100 000 km.

Marijampolē esam plkst. 18:15 un, meklējot degvielas uzpildes staciju, TomToms mūs cenšas izvazāt pa puspilsētu. Kad esam uztankojušies, Miks -STiPro Blice- paziņo, ka laikam Rīgā ir nejauši atstājis savu kluba krekliņu. Skāde. Neko darīt, jāvirina vien tālāk, un plkst. 19:05 jau ieripinam panu zemē Polijā. Ir iemesls izstaipīt sagurušos locekļus.

Pēc divām stundām iebraucam kādā poļu pilsēteles centrā, kur apstājamies iztaisnot kājas un paelpot ārzemju gaisu. STiPro Blice maina pilotus un pie reizes mazliet pavingro turpat pa stāvlaukumu. Jau pirms brīža nez no kurienes parādījušies vietējie urlīga paskata tīņi velk laukā savus telefonus un filmē Imprezas grieztās „saulītes”. Vienā brīdī gan braucējs mazliet „noļogās”, jo nākas sabremzēties tieši pirms stāvlaukuma malā esoša Pasāta. No tīņu bara atskan komentāri viņu putnu valodā, kur mums saprotamākais vārds ir „kurva”. Nekāds šovs ar mašīnu sišanu nenotiek un dodamies dziļāk panu zemē iekšā.

Kaut kur ap 23:00 (ap pusnakti pēc Latvijas laika) esam galvaspilsētā Varšavā, kas mūs sagaida ar pamatīgām lietus gāzēm, kuru laikā jāpaļaujas uz Tomtoma norādēm, jo ne vien ceļazīmes, bet pat pašu ceļu kārtīgi nevar redzēt. Tomēr izkuļamies cauri un nākamais plānotais pieturas punkts ir Čestohova, kur jāuzpildās.

12. septembris.

Čestohovā mums kārtējo reizi TomToms piešķir dzīvei krāsas – liek nogriezties tādā kā stāvlaukumā, tad vada pa līkloču ieliņām, līdz beidzot vispār uzved uz šaura nelīdzena ceļa, kas klāts ar betona plāksnēm, un kurš turpinās kā vienkāršs meža zemes ceļš. Beigās tomēr izbraucam tieši pie vajadzīgās Nestes, kas mums visiem ir liels pārsteigums. Šeit no mikrafona mūsu mašīnai tiek aizgūts PV disks un maigi izsakoties, turpmāk mūsu mašīnā „lai gaudo zibens, iesper suns... ”. Tās dziesmas gluži kā poļu pele savelk tādu miegu, ka izslēdzos. Pamostos plkst. 3:10, jo mēs nekur nebraucam. Izrādās, ka jau ilgāku laiku. Uz ceļa remonta dēļ ir sašaurinājums un tajā visas mašīnas stāv uz vietas. Tālumā mirgo bākugunis. Beidzot sākam virzīties uz priekšu un ieraugām ceļa slēgšanas iemeslu. Biezās miglas dēļ kāds nav pamanījis betona barjeras un šaurajā ceļa posmā pamatīgi iznīcinājis savu braucamo. Šrots ir novilkts ceļmalā pārējiem braucējiem par biedu. Tālāk jau it kā varētu dot grīdā bez problēmām, taču vietām mūs atkal pārsteidz migla, kurā redzamība reizēm ir vien pārdesmit metru.

Lai arī kādi šķērsļi mums tika likti, plkst. 4:05 škērsojam Čehijas robežu. Nevarētu apgalvot, ka šajā diennakts laikā te valdītu miers. Braukšanu ievērojami apgrūtina daudzās fūres un baļķvedēji, kas kursē pa ceļu diezgan intensīvi. Pēc tik ilgas braukšanas, neskatoties uz atsevišķajām pieturvietām, tomēr visi jau ir noguruši, taču vēlas pēc iespējas ātrāk nokļūt galamērķī, lai varētu pa īstam atpūsties.

Aptuveni pēc pusotras stundas, kādā nekonkrētā čehu valsts nostūrī TheKid izdara savādu zigzaga manevru un atskan „pļekš”. Viņš arī uzreiz paskaidro, ka uzbraucis vietējai žurkai. Nu tā, lai maz neliekas. Mačā Latvians vs. Čehu žurkas - rezultāts 1:0.

Pamazām kļūst gaišs un plkst. 8:30 mēs iebraucam priekšpēdējā pilsētelē pirms galapunkta – Jindrichuv Hradec. Šeit noskaidrojam, ka Mikam -STiPro Blice- ļoti nepieciešams atrast veikalu, kurš „darbojas”, jo ir problēmas ar parādīšanos cilvēkos. Viņš esot aizmirsis uztaisīt manikīru, jo neesot atbilstoša izmēra šķērīšu. Viņš izmēģina laimi veikalā Lidl un veiksmīgi. Nāk un rāda mums veselu Ķīnā ražotu manikīra veidošanas komplektu. Laikam jau pie reizes grasās atvērt Čehijā pats savu skaistumkopšanas SIA. No veikala „iznāk” arī dažas pudeles alus. Vienu jau var?!

Pēc aptuveni pusstundas ieraugām arī pirmo ceļmalas policistu ar motociklu. Viņš noskatās uz mūsu kolonnu, taču nevienu neaptur. Beidzot plkst. 9:00 esam klāt Trebon pilsētā. Cik nu to vispār var saukt par pilsētu – tā varētu būt aptuveni Kandavas lielumā. Pie tās robežas iebraucam Shell degvielas uzpildes stacijā, kur arī nejauši sastopamies ar pirmo, un kā izrādās pašu galveno, Subaruclub.cz pārstāvi.

Tā kā viņš, izņemot savu dzimto, nerunā nevienā citā valodā, mums jākomunicē ar viņa līdzbraucēja palīdzību. Saprotam to, ka viņš mums parādīs kempinga, (t.s. bāzes) vietu, un tad mēs varam tur izvietoties un darīt, ko nu paši vēlamies. Skaisti dodamies baudīt dabu un ozolus.

Kempings „Doubi” atrodas ap 1,5 km no pilsētas centra pie ezera. Un tā teritorijā un apkārtnē ir patiešām daudz ozolu. Kempingā gan mums atkal ir neliela saminstināšanās ar organizatoriem un to pārstāvjiem – nu it neviens nespēj runāt jelkādā no mums zināmajām valodām. Tā nu sākumā nesaprotam, vai mašīnām jāstāv stāvlaukumā, vai tās varam atstāt blakus teltīm. Beigās kempinga saimnieks, kas braukā apkārt ar jocīga paskata elektromopēdu, nespējis mums kaut ko ieskaidrot atmet ar roku un aizbrauc prom. Tātad varam okupēt zālāju starp ozoliem gan teltīm, gan mašīnām. Esam ieradušies vieni no pirmajiem, tādēļ arī tiekam visai labā vietā – blakus bērnu rotaļlaukumam. Nabaga čehu bērni... .

Lai gan esam krietni saguruši, uzceļam teltis, mazliet uzēdam līdzpaņemto pārtiku un palietojam alu. Pārrunājam iespaidus gan par ceļu, gan arī par šeit notiekošo. Miks -STiPro Blice- mašīnā tomēr atrod labi noslēpto T-kreklu. Atviegloti uzelpojam, jo nu visi esam „formās”. Pamazām kempingā parādās arvien jauni salidojuma dalībnieki, kas lielākoties novietojas stāvlaukumā netālu no vārtiem. Pēc kādām pāris stundām čehi mums izsaka piedāvājumu doties pirmajā neoficiālajā izbraucienā uz pilsētu. Esot organizēti jāaizbrauc līdz skolai, kur jāsagaida viena galvenā organizatora meita. Esam kopā kādas padsmit mašīnas, tomēr izceļamies visvairāk no visiem, jo esam uzvilkuši savus izšūtos kluba T-kreklus, kā arī visām trim mašīnām ir pielikti kluba un arī Latvijas karodziņi. Līdz ar to viens popularitātes punkts mūsu labā. Aizbraucam līdz skolai, kur nobloķējam visu piebraucamo ceļu, kā arī pēc vietējo lūguma uztaisam pamatīgu troksni, „gāzējot” turpat skolas priekšā. Paralēli notiek bildēšana – gan mēs paši knipsējam, gan arī mūs knipsē vietējie subāristi, kā arī skolnieki un garāmgājēji.

Šeit ievēroju arī kādu zīmīgu auto no brālīgās Slovākijas un siekala aizstiepjas līdz pat ceļgalam... .

Pēc šī pasākuma „ar vējiņu” dodamies uz kādu stāvlaukumu, kur mums paskaidro, ka tagad varam piebiedroties pārējiem un iet patusēt uz kādu blakus esošo zivju restorānu. No šī piedāvājuma laipni atsakāmies un izvēlamies doties kāda nebūt veikala meklējumos, lai iepirktu „stikla desas” un citus suvenīrus. Kaut kā mums izdodas iemaldītites pilsētas vēsturiskajā centrā, kur iebraucam garām zīmei „Peši zona”, taču tā kā nav neviena, kas mums varētu kaut ko aizliegt, vai aizrādīt, braucam tik tālāk. Galu galā paši vainīgi, nav ko izlikt gar ceļmalām visādas jokainas zīmes!

Uz mums vietējie tā jocīgi skatās, ka nevar saprast – vai nu mēs darām kaut ko sliktu, vai skatās vienkārši tāpēc, ka esam skaisti. Drīzāk jau pēdējais variants. Šķiet, ka pamazām mazpilsētā kļūstam slaveni... .

Kaut kā mums tomēr izdodas atrast kādu šaubīga paskata veikalu, taču, tā kā tur nepieņem maksājumu kartes, apvainojamies un ejam prom. Miks -STiPro Blice- mēģina pierunāt ieiet grāmatu veikalā, taču viņa aicinājums dzirdīgas ausis mūsu vidū neatrod. Pa ceļam tiek izmēģināta roka ubagošanā, taču visi ir tik skopi, ka čehu „naļičku” iegūt neizdodas.

Drīz vien atrodam normālu veikalu, kurā pārdod viskautko, un kas līdzinās pie mums esošajiem Supernetto. Kā jau latvieši, kas tikuši ārzemēs, iepērkam daudz alus, čipšus un vēl visādus ēdamus sūdus. Pa šo laiku laukā jau ir iestājies pavisam vasarīgs laiks – mākoņu gandrīz nav ir +23C grādi. Cepina un kaltē ne pa jokam. Sapirkušies visādas importa lietas, dodamies atpakaļ uz bāzes nometni. Tur meitenes sāk vārīt zupu, savukārt vīri nodarbojas ar daudz nopietnākām un valstiski svarīgām lietām, t.i. - lok alu.

Kad esam jau mazliet „uzsiluši”, ierodas čehi un stāsta, ka tūlīt tiek organizēta ekskursija uz pilsētas alus darītavu. Oooo, tas mums patīk! Pie tam laipni tiek piedāvāts mūs turp aizvest un arī atgādāt atpakaļ. Iebakstāmies čehu kluba biedru mašīnās un dodamies ceļā. Pie alus darītavas gan kaut kas atkal „noļogās”, jo dabūjam vairāk kā pusstundu gaidīt.

Tā kā ekskursija ilgstoši nebeidz sākties, nevaram saprast, ko darīt. Tamdēļ vērojam, kā turpat esošajā krogā iestiprinās spoooortisti – kaut kādi vietējie riteņbraucēji-amatieri. Dažs no viņiem jau ir pieveicis tādu „distanci”, ka pie galda sāk klanīties. Bezmaz jau sākam slēgt derības, kurš no viņiem prombraucot pirmais novilks uz sejas. Tomēr mūsu cerības nepiepildās, jo šaubīgākie elementi no kroga dodas prom, piestutējot krītošo braucamrīku ar „stabilo” sevi.

Tad nu beidzot sagaidām, ka alus darītavas „Regent” gids ir atbrīvojies no iepriekšējās ekskursantu grupas un ņem priekšā mūs. Pie ieejas gan nonākam neveiklā situācijā, jo izrādās, ka par ekskursiju un „testēšanas” glāzi jāmaksā 50CZK (apmēram Ls 1,50) no deguna. Tomēr vietējie kolēģi ir laipni un palīdz mums tikt ar šo problēmu galā, konvertējot mūsu eiro uz česki korunām. Kaut kā netīšām sanāk, ka viens cilvēks no mums tiek iekšā un pie glāzes vispār pa brīvu. Goda vārds, tas bija netīšām... .

Lai gan no stāstnieka teiktā nesaprotam ne nieka, redzams, ka alus darītava „Regent” ir vietējais lepnums. Pēc pirmās, ražošanas telpas apmeklējuma, mums interesantāka šķiet otrā telpa, kur tiek dota pieeja maģiskajam krānam, no kura tek ražošanas galaprodukts. Tiesa, sanāk krietni papūlēties, lai glāzē ielītu ne vien putas, bet arī pats alus. Kamēr pārējā grupa tiek izvadīta tālāk, ekskursantu apakšgrupa no Latvijas ir nedaudz „atsitusies” un vēl vairākas reizes turpina veikt praktiskos eksperimentus ar maģiskā krāna atvēršanu un aizvēršanu.

Lai gan iekštelpās gaisa temperatūra ir daudz zemāka, nekā laukā, mums nezin kāpēc pamazām kļūst silti.

Tālāk pa kaut kādu apakšzemes gaiteni mūs aizved līdz telpai, kur parāda, ka alus darītavā ir arī maģiskais krāns Nr. 2. Te, vēl aukstākajā pagrabā, atrodas cisternas, kurās glabājas nostādinātais galaprodukts. Lai gan esam krietni pacentušies, cīnoties ar pirmo krānu, iztukšojam glāzes un ejam pēc papildporcijas. Jā, šajā kanniņā nav putu un garša ir nesalīdzināmi labāka par iepriekšējo. Bet ekskursija līdz ar to ir beigusies un mūs izvada laukā.

Tā kā darīt īsti nav ko, un pilnīgi nejauši kabatā ir gadījies Magellan GPS, nolemju kluba biedrus aizvilināt nedaudz neceļos, jo atrodamies tikai dažu simtu metru attālumā no geokeša. Visi bariņā dodamies to meklēt, taču pa ceļam nākas ieturēt pauzi, jo kādam mūsu biedram bija radies nesaprotams naids pret čehu tautu. Un viņš devās „saspridzināt” tuvāko tualetes podu. Pēc šī varoņdarba kātojām tālāk un vajadzīgajā vietā slēptuvi uzreiz arī atradu. Pārējiem bija ko brīnīties, kā tas tik ātri varēja notikt, tāpēc atpakaļceļā uz kempingu interesentiem tika novadīts īsais kurss geokešingā „Spainīšu slēpšana un meklēšana. Teorija un prakse”.

Rāmi lēnām soļojam pa ceļa malu kempinga virzienā, līdz pie mums piestāj Subārs un čehs piedāvā daļu mūsu grupas aizvizināt līdz bāzei. Arī pārējiem palikušajiem paveicas, jo tūlīt pēc tam mūs arī pēc krekliņiem atpazīst kā subāristus un aizved. Mums paveicas – šoferis ir neviens cits kā pasākuma organizatora Jirkas mamma. Kūūūl, vai ne?!

Bāzē secinam, ka šodienas braucampasākumi ir beigušies, un nu varam droši „nodot uguņus”. Vēl tikai jātiek skaidrībā, kas tie ir par taloniem, ko mums sadeva organizatori. Uzzinam, ka par pārtiku tik ļoti vairs nav jāuztraucas, jo mums apmaiņā pret taloniem dos gan vakariņas, gan arī brokastis. Pa smalko! Tuvojas jau vakariņu beigu laiks, tādēļ rikšojam uz vietējo ēstuvi. Tur iegūstam silto ēdienu, kas sastāv no gaļas gabala, mērces un pāris šķēlēm kaut kāda maizei līdzīga priekšmeta (kas izrādās ir čehu „knedlyki”). Nav jau nekāds „Mārtiņš Rītiņš”, bet īsti vīri jau ēd visu, kas nekustas. Un kas kustas, to apstādina, un tad apēd.

Pēc vakariņām vēl dabūjam bonuspaketi – kaut kāds vietējais ciema pavārs ir sašmorējis vairākas pannas ar Trebonas simbolu – karpu. Nākas degustēt arī to. Nometnē turpinām dienā iesākto neko daudz nedarīšanu, pie reizes arī sākot meklēt pielietojumu dienas laikā dzirdētajiem vārdiem čehu valodā.

Kad jau ir kārtīgi satumsis, atkal ierodas čehs un piedāvā doties ekskursijā uz pilsētas pili. No mūsu grupas gribētāji un varētāji turp doties ir tikai četri. Mūs atkal smalki aizvizina čehs ar savu Legacy, un nebeidz vien priecāties un stāstīt, cik ļoti viņam šī mašīna patīk.

Pilī gids ar saviem palīgiem ir ģērbušies viduslaiku stila drēbēs, taču viņa kurpju dēļ mums zūd ticamības moments viņa stāstītajam.

Patiesībā jau ne tikai kurpu dēļ, jo visa vārīšanās notiek čehu valodā un bez subtitriem... . Tāpēc vairāk pievēršam uzmanību pils iekštelpām, gleznām un rekvizītiem. Vienīgā jautrība ekskursijā parādās tad, kad Inesi nobaida kāda aiz durvīm noslēpusies gida asistente un pēc tam priekšnesumā tiek iekļauti arī daži sadomazohisma elementi – kāds vīrs maskā, ar cirvi un pletni pa pils zāli dzenā kliedzošu dāmu. Lai atbalstītu māksliniekus un radītu atbilstošu atmosfēru, kopā ar mikrafonu no blakus telpas radām šausmu filmu skaņu specefektus. Bet mūs pienācīgi nenovērtē.

Pēc ekskursijas mūs atkal ir gatavs vest atpakaļ tas pats čehs ar Legacy, taču viņš taisnojas, ka policijas dēļ nolicis mašīnu mazliet tālāk. Šis „mazliet” izrādās savi 400 metri... . Dīvaini, kuram policistam šajā mazpilsētā, kā arī nakts melnumā, viņa auto būtu izraisījis interesi, ja tas atrastos tuvāk? Tā mēs to arī neuzzinājām. Kempingā viņš mūs izsēdina pie vārtiem, atvainojoties, ka jābrauc pakaļ pārējiem ekskursantiem. Bet vai tad mēs nevaram noiet 100 metrus kājām? Izrādījās, ka nevaram. Jo turpat mūsu acu priekšā atradās divas dzeltenas ķerras mantu vešanai. Un līdz ar to mums uzreiz bija arī uzdevums! „Gonki mašinnije” ar ķerrām notika pēc visiem pareizajiem notikumiem – ar kopēju startu un, protams, ka ar vajadzīgo skaņas pavadījumu (vrrrrmm, pšššš, īī-īī...). Finišējām pie pēdējā ozola pie pašas nometnes. Izrādījās – nerādījās! Tur tiešām izturīgie latvieši vēl turpina dziesmu un deju svētkus. Lai organizatoram (kurš pats uzprasījās ar savu Subarowku) nepaliktu parādā, uzcienājam viņu ar „pareizajiem” draudzības dzērieniem. Vēlāk jau šķiet, ka arī mūsu nometnes viesi runā latviski.

Šis bija viens no mūsu organizētajiem pasākumiem, ko čehi noteikti nebija gaidījuši, jo pārējās nometnēs valdīja tumsa un klusums. Audzējam savu popularitātes reitingu! Piebiedrojamies galdiņa nokopējiem un vēl pāris stundas jāņojam, līdz vairs nav spēka un, ielienot teltī, momentāni iestājās komai līdzīgs stāvoklis. Otrās dienas beigas. Patiešām.

13. septembris.

Neskatoties uz visai vētraino nakti, no rīta esam dzīvi un veseli, un gatavi doties brokastīs. Tur mūs sagaida vēl viens pārsteigums – visai bagātīgs „zviedru galds”. Paši zviedri gan nav ieradušies. Vienīgais šī pasākuma trūkums – ūdens tējai nav vis karsts, bet gan silts. Droši vien, lai neapplaucētos, ja kādam rodas vēlme turpat pie krāna nomazgāt naktī saburzīto seju.

Nodegustējuši brokastis, jūtamies diezgan pacilāti un esam gatavi jauniem izaicinājumiem. Beidzot arī mūs pārņem sajūta, ka tūlīt „viss sāksies” un tā ap plkst. 10:00 sākam pulcēties kolonnā. Tā kā izbrauktuve no mūsu pagaidu mājvietas ir visai pašaura, tad pirms vārtiem veidojas ievērojams „strēgonis”. Beidzot arī mūsu ekipāžas tiek laukā uz ceļa un nu īsu brītiņu var „atvilkt”. Taču ne ilgi, jo jau pēc kādas minūtes esam mazpilsētā, kad kā saka runājošās galvas televīzijas šovā: „Un nekārtības var sākties!” Visa daudzskaitlīgā Subaru nometne ir saplūdusi un pulcējusies pilsētas vēsturiskajā centrā. Vismaz šoreiz, atšķirībā no mūsu iepriekš piekoptās maldīšanās pa centru, šis pasākums ar visiem nepieciešamajiem orgāniem ir saskaņots.

Daļa mašīnu ir izvietotas centrālajā laukumā, kas gan izmēru ziņā stipri atpaliek no Sarkanā laukuma. Mums nesaprotamu škirošanas kritēriju vadīti organizatori daļu dalībnieku ielaiž pils pagalmā. Mēs tiekam novirzīti uz laukumu, taču jau pēc dažām sekundēm lēmums tiek pārspēlēts. Izrādās, ka arī esam pieskaitīti īpašo viesu klanam, tāpēc arī tiekam pils pagalmā. Tas jau gandrīz viss ir pieblīvēts ar dažādu modeļu un gadagājumu Subaru automašīnām – no senām Leone, Libero un Justy, līdz jaunāko modeļu Legacy, Forester un Impreza (t.sk. arī rallija versijā), Legacy un Forester. Tiekam pie sava kaktiņa, kur mūsu delegācija izvietojas vienkopus. Notiek mašīnu un dalībnieku filmēšana un fotografēšana, mēs, cik nu spējam, nodarbojamies ar to pašu. Citu īpaši nav ko darīt, jo to, ko stāsta organizators, saprot tikai čehu mēles pratēji. Mēs, kā iesācēji, vēl tikai mācāmies...

Brīdī, kad mūs pārņem neliels satraukums – a ko tagad? – pie mums atnāk vismaz viens cilvēks, kas uzskata par nepieciešamu konspektīvi atstāstīt plānoto dienas kārtību. Skaidrs ir tas, ka pirms dažādiem pasākumiem, kā veiklības braucieni, leģenda utml., mums būs vēl kaut kāda pulcēšanās.

Kā plānots, tā arī notiek - dimdinām pa mazpilsētas ieliņām cauri centram, un tad tālāk uz tādu kā pļavu, kura atrodas netālu no iepriekšējā dienā mums piedāvātā zivju restorāna. Braucamie tiek savietoti pa pļavas perimetru, un pavirši skaitot sanāk, ka esam vairāk par 100.

Tas ir gana iedvesmojošs un interesants skats. Blakus šai pļavai ir vēl kāds nožogots laukumiņš ar asfalta segumu, kur kāds čehs bērniem par prieku moka radiovadāmo Subaru modelīti. Aizbrienam palūkoties, taču visu skatītāju prieki nav ilgi. Pēc dažām minūtēm šo verķi piemeklē kaut kādas tehniskas ķibeles un tas atsakās paklausīt saimnieka rīkojumiem.

Kaut kas nedaudz pieklibo ar pasākuma tālāko organizāciju un krietnu laiku pasākums nebeidz sākties. Taču beigu beigās pamanām kustību, kas liecina, ka kaut kas tomēr notiek. Uzzinām, ka turpmāk paralēli notiks gan leģendas brauciens, gan arī „slaloms”, un pēdējo disciplīnu vietējie nosaukuši gana lepni: „Colin McRae jizdi na čas”. Visai brīvi to varētu tulkot kā: brauciens Kolina Makreja stilā uz laiku.

Lai garlaikodamies neaizmigtu, nolemjam palūkot, kāda ir čehu izpratne par Makreja braukšanas stilu. Trase ir iekārtota (vai tā maz drīkstēja teikt?) automašīnu stāvlaukumā ar ne pārāk labu asfalta segumu. Bez tam, lai startējošajiem nebūtu jāgarlaikojas, laukuma vidū aug arī pāris koki. Starts tiek dots vienā laukuma stūrī, tad ir jāizbrauc daži līkumlīkumi un cilpas pa laukumu un aptuveni pēc pusminūtes sacensība jau ir beigusies. Var teikt, ka viss notiek vienkārši un vienā elpas vilcienā. Tomēr, kā novērojam, tad apmaldīties var arī divos kokos, jo vairāki braucēji nespēja iegaumēt visai vienkāršo trases konfigurāciju un aizbrauc „auzās”. Kā jau augsta līmeņa pasākumos, arī šeit braucēju laika kontrole tiek veikta ar telefona hronometru.

Kamēr vērojam šo izrādi mums garām sāk braukt arvien lielāks skaits motociklu. Izrādās, ka paralēli Subaru salidojumam, pilsētā pulcējas arī motorizēto divriteņu cienītāji. Tā nu viņi palēnām visi satilpinās pļavai blakus esošajā laukumiņā.

Nu arī mums ir jauna izklaide un ejam pabrīnīties, kas tad tur īsti ir sabraukuši. Izrādās, ka publika ir visai raiba – sākot ar no opīša kūtspakaļā atrasta mopēda, kas braucot smird vairāk kā nedēļu valkātas zeķes, līdz pat smalki sapucētiem tricikliem un custom made čoperiem (sauktiem arī par klavierēm). Un kopējais motorizēto divriteņu skaits arī ir ap 100 vienībām.

Kamēr ganāmies apkārt, vērojot notiekošos procesus, esam palikuši gandrīz vai beidzamie no leģendas braucējiem. Saņemam norādes kurp jābrauc un startējam. Viņu leģenda izrādās kaut kas visai īpatnējs, jo mūsu ekipāža apmaldās jau aiz pirmā krustojuma. Vienkārši mēs nesapratām to, ka, ja čehu leģendā ir rakstīts „braukt pa labi”, patiesībā ir jābrauc pa kreisi... . Līdzīgi joki brauciena laikā notiek vēl ne reizi vien. Lai mūsu rezultāts nebūtu pavisam bēdīgs, nākas mulsināt čehu braucējus, jo braucam viņiem negaidītā virzienā un izmantojam dažus shortcut.

Pašiem par pārsteigumu pie kāda krustojuma uzduramies „slēptajam KP”, kur mūsu kartiņā tiek iespiests kāds smieklīgs zīmogs ar dzīvnieka ģīmja attēlu. Čehi mums kaut ko cenšas rādīt un paskaidrot, taču mēs vienalga tālāk dodamies pēc savas izpratnes. Savādāk nemaz nevar, jo gadās nomaldīties vēl pāris reizes. Čehiem leģendai ir visai „globāla” pieeja un viņi neuzskata par vajadzīgu pārāk rūpīgi nomērīt attālumus starp orientieriem. Galu galā, kas gan ir pāris simtus metru liela nobīde? Tieši tā – tas ir normāli. Tuvāk finišam mūs samulsina norāde, ka jāturpina braukt pa... velosipēdistu celiņu. Braucam raiti, taču uzmanīgi, lai kā teica TheKid, nesalasītu „kraukšķīšus” (velosipēdistus).

Ceļmalā atrodam otro KP, kurā mums nesaprotamu iemeslu dēļ visiem ir jāuzturas 20 minūtes. Nesaprotami tas ir tādēļ, ka mēs nenovērojam nekādu interesi par mums no tiesnešu puses. Kartītē tiesnešu ierakstītais laiks krietni disonē ar mūsu veiktajiem distances aprēķiniem, taču strīdēties nav jēgas, jo viņi spēj sazināties tikai savā mātes valodā. Tiesneši praktiski arī nekontrolē, kad izbraucam. Vienvārdsakot – mērens bardaks.

Tuvojamies finiša vietai, kurai mūsuprāt jābūt atšķirīgai no starta vietas. Vismaz tā šķiet, lasot leģendā sarakstīto. Tāpēc gribam izrādīties gudrāki un stingri sekot norādēm. Nekas labs gan tur nesanāk, jo atduramies sētā. Saprotam, ka tas bija veltīgs mēģinājums, tāpēc vairs neuzticoties leģendai, braucam uz startu, kurš tiešām izrādās ir arī finišs. Jebkādu laika kontroli nenovērojam, tāpēc tā arī netop skaidrs, kā viņi gatavojas noteikt rezultātus. Bet tas mūs īpaši nešūpo, jo ir skaidrs, ka neesam starp līderiem.

Dodamies vēlreiz blakus pavērot Makreja pēctečus. Nekā laba gan tur nav, taču TheKid saka, ka vajag pamēģināt. Arī Inese cenšas pielauzt STipro, lai pamēģina izbraukt. Beidzot viņš piekrīt un parāda šovu. Kārtīgi sagāzējis startā, turpmākos zigzagus Kārlis izbrauc panikas ātrumā (apmēram 15 km/h). Par to viņam pat neieskaita rezultātu, jo esot jābrauc „ātrāk”. Pēc kāda brītiņa gan Kārlis izpildās atkārtoti un šoreiz uzrāda labāko trases laiku. Tiktāl mums pasākuma programma izpildīta.

Dodamies atpakaļ uz pļavu, kur tiek gatavots nākamais pasākums. Čehu Subarukluba galva ir vienojies ar mopēdistiem, ka plānotais demonstrācijas brauciens, jeb ekskursija pa Trebonas apkārtni, notiks abām grupām kopīgi. Atkal sākam kārtoties garā desā – Subaru pa priekšu, bet motociklisti aiz mums.

Vismaz šī pasākuma daļa ir noorganizēta godam. Gan pilsētā, gan ārpus tās krustojumi ir noslēgti. Pat uz lielceļa. Krustojumus kontrolē gan policija, gan arī brīvprātīgie. Gar ceļmalām skatītāju netrūka, izbraucām ar vējiņu krietnu līkumu, vērojot dabas jaukumus šajā Austrijas pierobežā.

Izbraukuši kādu 30km loku, atgriežamies savā bāzes nometnē. Tur mums pastāsta, ka pirms vakariņām ir paredzēts fruit damplings contest, jeb knēdeļu (knedlyki) ar plūmju pildījumu ēšanas sacensības. Konkurss esot paredzēts just for fun, taču balva uzvarētājam vienalga būs. Ilgi prātojam, vai piedalīties, kamēr nolemjam, ka deleģēsim konkursam Inesi.

Līdz konkursam mums vēl ir jāgaida labu laiciņu, tāpēc nolemjam aizbraukt līdz pilsētas centram patukšot bankomātu un izpirkt veikala labumus. Bet nekā nebija – netiekam laukā no kempinga. Pie vārtiem stāv mašīnu rinda un kaut ko gaida. Stāvam rindā un pukojamies. Pēc brīža pie mums pienāk kāds čehs un sāk klārēt, ka, lūk, šis pasākums is not for Impreza. No sākuma nesaprotam, par ko viņš runā, bet tad apjaušam, ka lieta grozās ap solīto off-road izbraucienu. Paskaidrojam, ka mūs tas šobrīd interesē mazāk par veikala apmeklējumu.

Beidzot visi sāk kustēt un mēs arī tiekam laukā. Braucam pa ceļu un redzam, ka mašīnu rinda iegriežas kādā sānceļā, bet mēs turpinām ceļu taisni. Tikai pilsētā pamanām, ka mums astē iesēdušies pāris čehu „aunu”, kas bija gribējuši braukt off-road. Viņi savu kļūdu saprot tikai tad, kad mēs nonākam veikala stāvlaukumā. Neizpratne viņu sejās ir neviltota... .

Atgriezušies bāzes nometnē pēc veikala ieņemšanas, nedaudz iepļeckājam alu un tad jau arī klāt konkursa laiks. Visi dodamies just līdzi un atbalstīt Inesi grūtajā uzdevumā. Beidzot arī mikrafons nolemj piedalīties, taču nevienam nav pat mazākās nojausmas, kā tās ar plūmēm pildītās klimpas varētu garšot.

Visiem dalībniekiem tiek atnestas palielas bļodas ar šīm klimpām un nu tās bez jelkādiem palīglīdzekļiem un dzērieniem ir pirmajam jāizēd. Visādi uzmundrinām mūsu dalībniekus, kaut gan ir skaidri redzams, ka viegli viņiem nav. Variet trīsreiz minēt, kurš uzvarēja. Jā, mūsu trauslā Inese bija vienīgā sieviete, kas piedalījās konkursā un pirmā, kura nokopa visu bļodas saturu! Balvā viņa saņem mučeli alus, vēl vienu bļodu ar klimpām un vispārējas gaviles gan no mums, gan čehu auditorijas. Esam kļuvuši ne vien slaveni, bet arī populāri. Pēc šīs izklaides Inese piedalīties vakariņās vairs nevēlas, taču pārējiem antipātijas pret ēdienu nav radušās un mēs kārtīgi noēdamies.

Pēc kuņģa izpriecām aizstaigājam līdz teltīm un tad atkal dodamies atpakaļ. Šoreiz jau uz lielo apbalvošanas ceremoniju. Tur STiprais saņem diplomu un nelielu auto kompresoru kā balvu par labāko rezultātu „slalomā” (gatavais Makrejs ). Vēl viens punkts Latvijas labā. Tad gluži negaidīti tiekam visi izsaukti „uz paklāja” (kā tādi VIPi) un mūs kā labākos, atraktīvākos un arī tālākos viesus kārtīgi apdāvina – katram tiek krekliņš ar čehu Subaru kluba emblēmu, alus paka, pasākuma uzlīme, bet autovadītājiem vēl arī pa īpašam atslēgas piekariņam. Šajā brīdi esam pateicīgi paši sev, ka esam sagatavojuši čehiem atbildes dāvanas arī no mūsu kluba – stiklā gravētu apsveikumu un novēlējumu, izšūtu kluba kreklu un, protams, arī Latvijas alu.

Pēc šīs mazliet stīvās oficiālās daļas atkal var sākties izpriecas. Vietējie ir noorganizējuši dzīvo koncertu, kur uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis Benjaming Band. Neviens gan par tādu nav pat dzirdējis, taču jau pēc pāris minūtēm ir skaidrs, ka šis čehu-skotu-folk-pankroks ir tieši tas, kas vajadzīgs. Šie čaļi mācēja publiku (vismaz tās latvisko daļu) pa īstam zažigaķ! Un tam nemaz daudz nevajadzēja, vien bungas, pāris ģitāru, akordeonu un dūdas. Kārtīgi izālējāmies. Īsāk sakot, rekomendējam paklausīties!

http://www.youtube.com/watch?v=n8LWtl-zHR0
http://www.youtube.com/watch?v=DkjT99a2Gtc

Pēc garās dienas esam mazliet saguruši un pēc koncerta dodamies „mājās”, kur vēl jāņojam līdz spēki mūs pamet. Un tad pa vienam vien nolūstam.

14. septembris.

Rīta pusē mostamies un lienam laukā no savām migām. Visi, izņemot KOHINURU un Mr.S-FANu. Viņu miegu netraucējam un dodamies pa jau iestaigāto taciņu brokastīs. Tur nolemjam, ka nedrīkst draugus pamest nelaimē, tāpēc rezervējam pāris sķīvjus pārtikas arī guļošajiem līdzbiedriem. Tieši šī iemesla dēļ sanāk neliels kašķis ar kādu aktīvu tanti no ķēķa, kurai šķiet, ka mēs esam nelikumīgi piesavinājušies viņas dārgos pārtikas krājumus. Tā kā ierodas arī galvenā atbildīgā persona no čehu kluba, konflikts tiek apslāpēts un mēs savu ieguvumu drīkstam paturēt.

Tūlīt arī uzzinām, kas ir plānots šajā beidzamajā salidojuma dienā. Tiek solīts, ka ir nodrošināta vieta, kur katrs varēs ar automašīnu izbraukāties pēc sirds patikas. Tā nu pēc brokastīm tiekam aizvesti pāris kilometrus no Trebonas uz kaut kādu pļavu, kur kārtējo reizi ar vienkāršiem līdzekļiem tiek veidota trases konfigurācija. Taču šai vietā pirms tam ir bijis vai nu kartupeļu, vai biešu lauks, jo tas ir tik nelīdzens, ka mašīnas brauc pa to palēkdamies. STiprais un TheKid pāris apļus izbraukuši secina, ka te nav ko darīt.

Kamēr citi ņemās pa lauku, vēlreiz apciemojam bankomātu, jo mums piestādītais rēķins izrādās lielāks par iepriekš rezervēto naudas summu. Kad atgriežamies, lielākā daļa dalībnieku jau ir aizbraukuši. Norēķināmies un atvadāmies arī mēs.

Atgriežamies kempingā, kur nokopjam teltis, atdāvinām atkritumu savācējiem kādas 100 tukšās pudeles un kravājam mantas atlikušajās mašīnās. Kāpec atlikušajās? Tāpēc, ka TheKid un Jucis tomēr nebija pārdomājuši turpināt izzināt dienvidzemju jaukumus. Mēs savukārt bijām plānojuši iespējami ātrāk atgriezties Latvijā. Kravāšanās process izrādījās gana jauks, jo mēs nevien paklausījāmies ekskluzīvu latviešu estrādes mūziku iz kasetēm, bet arī uzzinājām daudz jauna par cilvēciskām attiecībām.

Šī dienas daļa pagāja zem lozunga „Raimi, tu esi idioc!” (histēriski izmisīgā balsī) Nu vismaz mums pārējiem bija jautri... . Par to, kāds bija Juča kā pilota un TheKid kā guļošā stūrmaņa plānotais ceļš līdz Klāgenfurtei Austrijā, vēsture joprojām klusē. Un varbūt, ka tā ir arī labāk.

Mēs pārējie ceļotāji 14:30 startējām no Trebonas un lai gan Subaru iebūvētais nafigators mūs spītīgi centās aizvest neceļos, tomēr galu galā mēs nokļuvām uz lielceļa un tad jau pārējais bija, kā saka, tehnisks jautājums. Kādā pilsētā ar jokainu nosaukumu Frydek-Mistek veikalā vēl tērējam čehu naudiņu paliekas, lai iegādātos kādu suvenīriņu.

Pēc tam tikai braucam un braucam. Bez atgadījumiem. Ja vien par atgadījumu neuzskata lielceļa malā stāvošu un domājošu briedīti, kurš tomēr izdomāja ceļu automašīnas priekšā nešķērsot... . 20:10 šķērsojam Polijas robežu, vēl pēc pusotras stundas kādā ceļmalas benzīntankā ieturam vakariņas svaigā gaisā, jeb „ješ kakoš ložkami”.

Pulksten 1 naktī izbraucam Varšavu, 5:35 iebraucam Lietuvā. Esam jau tikpat kā mājās. Latvijā ierullējam 8:30 un finišu Rīgā sasniedzam plkst. 10:00. Ceļojums uz tālo čehu karaļvalsti ir galā. Esam pamatīgi noguruši pēc šī maratona, bet gandarīti, ka viss ir izdevies. Vai nākamgad mēs brauktu atkal? Kāpēc gan ne?!

Ceram, ka šis īsais ceļojuma atstāsts Tevi, dārgais lasītāj, nebūs atstājis vienaldzīgu un iedvesmos dalībai līdzīga rakstura avantūrās, kuras plānosim arī turpmāk!

Nesēdi mājās pie televizora, rullēsim kopā – sev tik svarīgo Panorāmu varēsi noskatīties arī internetā... .


Komentāri
Uz augšu
Atcerēties mani
Foto: WRC Wales Rally GB...
Video: "Enima Auto Ziemas...
Jaunākais forumā
Re: Drifts
programms, 07.02.2024 18:00
WRX lidz 6-7k
akamviegli, 25.01.2024 17:30
Re: v1ks_ forītis
v1ks_, 17.04.2023 01:13
Re: VIDEO LINKI - kas nu kuram liekās smieklīgs, interesants...
OZIO, 29.03.2023 15:56
Re: VZ58
TheKid, 03.12.2022 08:59
Re: Info: Izplūde
fyrovep, 01.12.2022 14:32
Atstarojošās vestes
OZIO, 16.11.2022 10:26
Re: konsultaacija
gintux, 03.09.2022 13:58
Re: HELP EZ 30
gintux, 03.09.2022 13:49
Re: Street Challenge Game
arni6ka, 25.08.2022 02:29
Reklāma  |  Lietošanas noteikumi  |  Kontakti  |  Seko mums: Facebook  |  Youtube  |  Twitter  |  Instagram
v1.0, © 2010 subarupower.lv. Visas tiesības paturētas.